2010. gada 15. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta vērienīga izstāde „Pēc zemes, taisnības un gaismas” cikla „Latvieši Pasaulē” ietvaros. Tā tapusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas sadarbībā ar Latvijas Nacionālo Vēstures muzeju, Latvijas Valsts vēstures arhīvu, Brazīlijas latviešu draugu biedrību, topošo muzeju un pētniecības centru „Latvieši pasaulē”. Šonedēļ „Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” savā krājumā saņēma unikālu priekšmetu – Linkolnas latviešu kolonijas Viskonsīnā Mārtiņa Lutera draudzes baznīcas stūrakmeni. Pirmās latviešu luterāņu baznīcas Amerikā būvi organizēja un finansēja paši latvieši un tā tika iesvētīta 1906. gada 29. jūlijā. Tagad šīs baznīcas stūrakmens ir Latvijā un jau pēc dažām dienām būs apskatāms izstādē „Pēc zemes taisnības un gaismas”.

Tāpat izstādes ekspozīcijā skatāmi materiāli par latviešu izceļošanu uz Brazīliju 19. gs. beigās, uz Krieviju 19. gs.otrajā pusē un 20. gs sākumā, kā arī tā saucamo „veclatviešu ierašanos” ASV 19. gs. nogalē. Šajā laikā bija diezgan daudz jauno censoņu, kas devās iegūt izglītību Tērbatas. Maskavas, Pēterburgas augstskolās un profesionālajās skolās Pleskavā. Lielākajos studentu centros veidojās studentu korporācijas, latviešu dzīves vietās dibinājās dažādas biedrības. Vēlme saglabāt nacionālo identitāti mītnes zemēs un izglītot tautiešus dzimtenē sekmēja periodikas un grāmatu izdošanu aiz Latvijas robežām.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs sākumā migrācija bija modernā laikmeta zīme visā Eiropā. Auga iedzīvotāju skaits, attīstījās ražošanas līdzekļi, radās darbaspēka pārpalikums. Jau 19. gs. 50. gados latvieši devās uz Iekškrievijas guberņām, cerībā iegūt tur zemi vai vismaz to nomāt.

1897. gadā Krievijas impērijā ārpus mūsdienu Latvijas jau dzīvoja vairāk kā 112 000 latviešu, t.i. 8% no visiem 1,4 miljoniem latviešu. Pirms I pasaules kara uz Iekškrieviju ik gadu izceļoja ap 5000 latviešu un to skaits šajā laikā jau sasniedza aptuveni 165 000 cilvēku.

Par Brazīliju kā iespējamo izceļošanas vietu var runāt, sākot ar 19. gs. 90. gadiem, kad luterāņu mācītājs, vēlāk tautsaimnieks Kārlis Balodis (1864–1931) un filozofs Pēteris Zālīte (1864–1939) apceļoja Brazīliju un publicēja jūsmīgus rakstus par lielo iespēju zemi – brīvu, auglīgu ar izdevīgiem noteikumiem. Viņu mērķi bija pārdroši – radīt tur jaunu Latvijas valsti.

1890. gada aprīlī K. Baloža vadībā ar kuģi no Rīgas izbrauca pirmās 25 ģimenes. Osvalds Akmentiņš grāmatā „Amerikas latvieši”(1958) raksta, ka šis jautājums ir maz pētīts un maz arī ziņu par latviešu ieceļotāju dzīvi un darbību. Autors liecina, ka 1888. gadu, kad vairāki kurzemnieki galdniekmeistara Jēkaba Sieberga vadībā ieradās ASV un apmetās dzīvi Bostonā, var uzskatīt par svarīgu laika robežu latviešu emigrācijai uz ASV. Tas ir laiks, kad sākas organizēta latviešu dzīve. 1900. gadā Amerikā ir ap 4309 veclatviešu.

Ekspozīcija ar savu materiālu klāstu, dokumentiem, fotogrāfijām, dažādiem izdevumiem skaidro aizbraukšanas cēloņus, cenšas rast atbildi, vai izceļotāji, cenšoties izrauties no nabadzības, meklējot taisnību, ko varētu dot gara brīvība, sasniedza ko vēlējās, tā stāsta, kā latvieši iedzīvojās svešās zemēs un centās saglabāt latviskumu, kā centās kalpot Latvijai, kā viņu rīcība tika vērtēta dzimtenē.

Konsultanti, tekstu un komentāru autori – vēsturnieki Toms Ķikuts un Brigita Tamuža, grāmatniecības speciālisti Lilija Limane un Viesturs Zanders.

Izstāde LNB skatāma līdz 5. jūnijam.To atbalsta VKKF un SIA „AL MILE”.



Informāciju sagatavoja:
Baiba Prikule
Izstāžu nodaļa
E-pasts:
Tālrunis: 67287459