13.02.2009

„Personība krīzes apstākļos” — ar šādu nosaukumu LNB Jaunākās literatūras izstādē-lasītavā K. Barona ielā 14., 4. stāvā interesentiem pieejama tematiska grāmatu izstāde, kurā skatāmas vairāk nekā 70 filozofiska, ekonomiska un psiholoģiska satura grāmatas latviešu, angļu un krievu valodā. Izstādē iekļautas lasītāju visbiežāk pieprasītās grāmatas par krīzes tematiku un sekām, ko rada dažāda veida satricinājumi sabiedrībā. Plašā klāstā pārstāvētas Latvijā izdotās grāmatas par to, kā personībai rīkoties un pārvarēt krīzes. Izstāde atvērta līdz 27. februārim.

Ierosmei apmeklēt izstādi — pārdomas par tēmu „Krīze”

LNB Sociālo zinātņu literatūras lasītavas darbinieki

Jau vairākas nedēļas jēdziens „krīze” ir pārņēmis mūsu visu prātus un informācijas kanālus; tā kļuvusi par universālu iemeslu un skaidrojumu daudzām sadzīves nebūšanām, ne tikai atklāti un nekaunīgi atņemot mums naudu, bet arī kā neredzama un nesaožama gāze indējot atmosfēru un draudot ar jauniem liktenīgiem triecieniem. Par godu „krīzei” mēs visi kļūstam par ekonomikas ekspertiem un ar patiesu interesi, kaut viebdamies, noklausāmies ekonomikas laika prognozi vakara ziņu raidījumā. Arī reklāmas strauji piemērojušās jaunajam modes kliedzienam un aktīvi reklamē krīzi kā īstāko brīdi kādas preces iegādei.

Taču krīze nav vienīgi pēdējā laika aktualitāte, arī līdz šim visapkārt ir bijis pietiekami daudz „krīžu” — jau agrāk ik dienas dzirdējām par ekonomiskajām, politiskajām un „humānajām” (humanitarian) krīzēm, kas piemeklē citas valstis. Vienmēr esam zinājuši, ka mūsu planētai draud ekoloģiskā krīze, kā arī mūs pašus vienmēr ir piemeklējušas personiskās un attiecību krīzes. Savā ziņā varam teikt, ka „krīze” ir viena no XX un XXI gs. zīmēm — tā reizē ir dežūrvārds, modes un atslēgvārds, kas norāda uz raksturīgo. XX gs. cilvēce piedzīvojusi ne tikai pasaules karus, dabas katastrofas un globāla mēroga ekonomiskās krīzes, bet arī plaši tematizējusi zinātņu un filozofijas krīzi, mākslas krīzi, rietumu civilizācijas krīzi un norietu, tradicionālo vērtību krīzi, cilvēcības krīzi, eksistenciālo krīzi un daudzas citas krīzes. Ir notikusi vispārēja „vērtību pārvērtēšana”, un zināmā mērā tā notiek arī joprojām — vairāk vai mazāk intensīvi cilvēki nemitīgi izjūt sevi kā nestabilitātes, pārmaiņu un beigu laikmetā vai jauna laikmeta priekšvakarā dzīvojošus.

Par krīzi varam runāt divās nozīmēs: no vienas puses tā ir „ārkārtēju briesmu un nelaimju periods” un „sociālas, politiskas vai ekonomiskas nestabilitātes stāvoklis, kas ietver pēkšņu un izšķirošu pārmaiņu draudus”, no otras puses — krīze ir „izšķirošs brīdis, pagrieziena punkts situācijā”, kas nav nepieciešami saistīts ar nelabvēlīgo, briesmām, zaudējumu. Hipokratam „krisis” nozīmēja pēkšņas izmaiņas slimības gaitā, kāpinājumu, kas var novest gan pie pasliktinājuma, gan uzlabojuma. Savukārt mūsdienu „ekonomiskās krīzes” jēdziena saknes meklējamas marksisma kapitālisma krīzes nojēgumā — ierastais ražošanas un ekonomiskais process apstājas un sākas recesijas periods, kas saasina šķiru cīņu, kā rezultātā tiek izveidota jauna sabiedrības, politiskā un ekonomiskā kārtība. Ja Marksa ekonomiskās krīzes jēdzienā ir ietverts krīzes kā potenciāli jaunradoša spēka aspekts, tad, piemēram, 30.-to gadu Lielās depresijas un Keinsa ekonomikas gaismā krīze ir tikai neizbēgams kapitālisma ekonomikas cikla etaps, kas neizraisa kvalitatīvas pārmaiņas un neved pie radikāli jauna, labāka sabiedrības un pasaules modeļa. Šajā izpratnē ekonomiskā krīze pati par sevi vispār ne pie kā laba neved, no tās ar lielu piepūli jātiek laukā pašu spēkiem.

Mūsu šā brīža krīzes uztverē arī sastopamies ar abiem šiem aspektiem: no vienas puses, tā ir „briesmu un nelaimju periods”, kas nes līdzi tikai zaudējumu (jo atziņa, ka mēs no krīzes ko iegūsim, proti, labu mācību nākotnei, izklausās pēc anekdotes). No otras puses — ekonomiskā krīze nav pati briesmīgākā no krīzēm; tās gaitā netiek spīdzināti un nogalināti cilvēki un rets būs gadījums, kad kāds zaudēs pilnīgi visu, kas viņam pieder. Kā jebkurā pārmaiņu laikā būs tādi, kas krīzē nevis zaudēs, bet nopelnīs. Kāds cits savukārt būs spiests pārvarētu kūtrumu, atstāt labi iesildītu dīvānu vai darba vietu un parosīties. Kāds, varbūt taupības vai vispārēja nemiera spiests, pieņems lēmumu, kas kopumā nāks par labu viņa veselībai, personībai un attiecībām.

Ja mēs paskatāmies grāmatnīcu un bibliotēku plauktos, tad atrodam daudz gan psiholoģiskas, gan praktiskas, gan ezotēriskas literatūras, kas sniedz padomus, kā būt stipram un pārvarēt krīzes. Krīze bijusi ar mums jau pirms krīzes, un mūsdienu cilvēkam nav nepieciešamas dabas katastrofas, kari un nāvējošas epidēmijas, lai justos slikti. Protams, lai cik labvēlīgi būtu apstākļi, jebkurš cilvēks neizbēgami sastopas ar zaudējumu, slimību un nāvi, tomēr mūsdienu dzīves paradokss jau ilgu laiku ir bijis sadzīves nelaimīgums. Cilvēks ir nelaimīgs nevis tāpēc, ka ar viņu notiek kas ļauns, bet tāpēc, ka ar viņu nenotiek nekas patiesi būtisks — viņš ir vientuļš pat ģimenes un draugu lokā, viņam nav ne Dieva, ne ideālu, viņš lemts dzīvei industriālā, atsvešinātā vidē, un kādu iluzoru kopības, laimes un mierinājuma sajūtu sniedz tikai jaunu lietu vai pakalpojumu iegāde. Patērētājsabiedrības cilvēks neprot ne atpūsties, ne priecāties bez naudas vai bez tām lietām un pakalpojumiem, pie kuriem viņš pieradis. Viņa personību veido apģērbs, lietas un hobiji. No vienas puses — jau ilgi pirms „krīzes” ir skandināts, ka, piemēram, Ziemassvētku centrālais elements ir kas cits, nevis dāvanas, tomēr, kas tieši tas ir — par to nevienam nav drošas pārliecības. Teorētiski mēs jau sen zinām, ka laimei nevajadzētu būt atkarīgai no lietām, kā arī, ka laimīguma sajūta ir atkarīga nevis no ārējiem apstākļiem, bet gan no attieksmes, taču praksē ziņas par personiskā mantiskā stāvokļa pasliktināšanos uztveram sāpīgi un nekādi neesam gatavi tajā saskatīt pozitīvās puses. Galu galā cilvēka lietas nav tikai patēriņa preces, lietu kods kultūrā ir daudz bagātīgāks un senāks par lietas kā preces kodu.

Ekonomiskās krīzes, atšķirībā no dabas katastrofām, saistītas ne tikai ar zaudējumu, kas cilvēkam vīrišķīgi/sievišķīgi jāpārvar, bet arī ar skaudru netaisnības izjūtu. Ekonomiskās krīzes „kāpēc?” nav retorisks un eksistenciāls „kāpēc?” — ir iespējams visnotaļ precīzi izsekot, kas un kādu iemeslu dēļ ir noticis un noteikt, kurš pie tā vainīgs. Atbilde, protams, nebūs visiem viena un viennozīmīga. „Kaķīša dzirnavas” pēkšņi izlasām pavisam jaunā gaismā — lai sarūpētu meitām bagātīgu pūru, nabaga kaķītis aizņemas naudu no melnā runča, nevar to atdot un zaudē dzirnavas — bet vai padzenot velnus un atdodot kaķītim dzirnavas taisnība triumfē?