Izstādē pirmo reizi apkopoti materiāli par latviešu-čehu kultūras un literāro sakaru vēsturi.

Ar izstādi „Latviešu-čehu literāro sakaru pieci gadsimti” tās autori centušies godāt ne vien slavenas un mazāk zināmas personības abu tautu literatūrās, bet arī viņu darbu pašaizliedzīgos tulkotājus jeb „svešiniekus, kas atraduši pērles”, bez kuriem ilggadīgā savstarpējā literārā saskarsme nebūtu iespējama. Jo īpaši pieminams ir tulkotāja Vinifreda Krauča devums, kurš aizgāja mūžībā 2005.gada vasarā radošā darba un ideju pārpilns, atstājot aiz sevis vairāk nekā divdesmit čehu grāmatu tulkojumu un desmitiem publikāciju par Čehiju Latvijas presē. No Latvijas puses izstāde ir pateicība Kārļa Universitātes profesoram Radegastam Parolekam — jaunlaiku čehu literārās baltistikas pamatlicējam, latviešu literatūras tulkotājam un popularizētājam.

Izstādē izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja, Nacionālā muzeja (Prāga), Nacionālā Rakstniecības muzeja (Prāga), Liepājas teātra, Latvijas Leļļu teātra, Pāvela Štolla un Ivana Malija privātajiem arhīviem.

Izstadei sagatavots arī apjomīgs katalogs ar Pāvela Štolla pētījumu un bibliogrāfisku rādītāju (156 lpp.).

Saturs

Pirmsākumi saiknei starp Latviju un čehu zemēm meklējami 17. gs. sākumā, kad Latvijas teritorijā no Prāgas ieceļo muzikanti, kurus sāk dēvēt par „prāģeriem”. Vēlāk pēc nekatoliskās ticības muižniecības sakāves pie Baltā kalna 1620. gadā Čehijas teritoriju spiesti pamest desmitiem tūkstošu cilvēku. Par vienu no patvēruma vietām dažiem čehu trimdiniekiem kļūst luteriskā Livonija un Kurzemes hercogiste, bet līdz ar viņiem Vidzemē sāk izplatīties katoļu baznīcas reformatora Jana Husa idejas un vēlāk, jau 18. gs. hernhūtiešu kustība. Līdz šim nepietiekami novērtētajai hernhūtiešu kustībai ir liela ietekme latviešu tautas ētisko vērtību nostiprināšanā, tā stāv arī pie latviešu rakstniecības šūpuļa. Hernhūtiešu sludinātāji kopš sākuma rada, tulko un pārraksta dažādus tekstus, drīz vien tiem pievienojas arī latviešu brāļi un māsas. Tādējādi sāk veidoties latviešu rokrakstu literatūra.

19. gs. no hernhūtiešu kustības izaug pirmie latviešu literāti: Jānis Ruģēns, Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs, Reinis un Matīss Kaudzītes un citi. Hernhūtisms kļūst par vienu no latviešu nacionālās atmodas avotiem, turklāt latviskā atmoda ne reizi vien meklē palīdzību čehu pieredzē. Par to liecina himna Nevis slinkojot un pūstot, kas ir dzejnieka Františeka Ladislava Čelakovska un Jura Alunāna kopdarbs, kā arī latviešu pareizrakstības diakritiskās zīmes, ko daļēji ietekmējusi čehu valoda

Latvijā interese par čehu tautas un kultūras likteņiem īpaši pieaug 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Parādās vesela virkne čehu autoru tulkojumu, nodibinās kontakti starp čehu un latviešu kultūras darbiniekiem, literātiem, latviešu periodikā parādās informācija un raksti par izciliem notikumiem Čehijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Arī Čehijā dzīvi interesējas par latviešu literatūru. 1901. gadā klajā tiek laista Ādolfa Heiduka grāmata „Latviešu motīvi”, kurā apkopotas vairāk nekā 100 tautasdziesmas. Par vienu no populārākajiem latviešu rakstniekiem Čehijā kļūst R. Blaumanis. 1910. gadā atsevišķā izdevumā iznāk R.Blaumaņa noveles. Vēlāk tiek pārtulkoti J. Poruka, A. Brigaderes, A. Saulieša, A. Upīša u.c. autoru vairāki darbi.

Latviešu un čehu tautu kultūras sakaru nodibināšanu un stiprināšanu daudzējādi veicina Rainis. Viņš arī atbalsta čehu — latviešu kultūras biedrību darbību. Rainis nopietni studē čehu literatūru, viņam tuvi ir daudzi pazīstami rakstnieki, kā J. Neruda, J. Vhrlickis, P. Bezručs. Savukārt Raiņa darbu popularizētājs Čehijā ir Rūdolfs Tesnoglideks.

20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā, lai iepazīstinātu latviešu lasītājus ar čehu literatūru lielu darbu veic tulkotāja Marta Grimma. Viņas atdzejojumi 1932. gadā iznāk grāmatā Čehu lirika”. Vēlāk viņa izdod arī čehu prozas izlasi „Čehu rakstnieku sejas”.

1927. gadā Jānis Grots pārtulko šodien Latvijā vispopulārāko čehu autora darbu — J.Hašeka grāmatu „Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi”, kas vēlākos gados iznāk vairākkārt arī Annas Baugas tulkojumā. Padomju gados Latvijā tulko un izdod diezgan daudz čehu autoru grāmatas Laimdotas Rūmnieces, Veltas Grabes, Ainas Rudzrogas un Jāņa Krastiņa tulkojumā. Kā ļoti ražīgs tulkotājs un čehu literatūras popularizētājs Latvijā šajos gados savu darbu uzsāk Vinifreds Kraučis. Ar viņa gādību latviešu lasītājs iepazīst tādus autorus kā F. Kožīku, Z. Pluhāržu, O. Koseku, P. Otu, P. Frībortu, B. Hrabalu, arī trešā populārākā čehu rakstnieka Latvijā aiz J. Hašeka un J. Čapeka Milana Kundera grāmatas.

Savukārt Čehijā apceres par latviešu literatūru raksta Prāgas Kārļa universitātes profesors literatūrzinātnieks Radegasts Paroleks. Viņa grāmata „Baltijas literatūras salīdzinošā apcere”, kas iznāk 1978. gadā rakstīta kā mācību līdzeklis čehu studentiem. Latviešu lasītājs ar šo grāmatu iepazīstas 1985. gadā.

Pēdējos gados čehu un latviešu literatūras procesu attīstību un kopsakarības pēta Kārļa universitātes Prāgā doktorants Pāvels Štolls.

Autori un atbalstītāji

Izstādi starptautiska projekta ietvaros veidojusi Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Čehijas Republikas Nacionālo bibliotēku. Izstādes idejiskais un tēmas izpētes autors ir Prāgas Kārļa Universitātes pasniedzējs Pāvels Štolls.

Projekta finansētāji ir Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonds, Čehijas Republikas vēstniecība Latvijā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, Latvijas Literatūras centrs, SIA Skrivanek Latvia.

Ekspozīcijas tehniskais apraksts:

Ņemot vērā bibliotēku ierobežotās eksponēšanas iespējas, piedāvājam tikai to izstādes daļu, kas atspoguļo čehu autoru izdotās grāmatas Latvijā:

• 19 tekstiliju planšetes 1,00 x 2,00 m (čehu tulkojumi – 13; latviešu tulkojumi – 6). Tekstilijas ir piekaramas pie sienas.
• 186 grāmatas, ko var izvietot pēc izvēles bibliotēkas plauktos vai nu visas, vai kādu daļu no tām.